1979. gadā RPI Automobiļu un autosaimniecību specialitātē studijas uzsāka 25 studenti grupā ar apmācību latviešu valodā.

Uz 25 vietām bija tuvu pie 100 pieteikumu. Ārpus konkursa bez iestājeksāmeniem varēja iestāties pēc dienesta Padomju armijā un skolu medaļnieki. Abiturienti, kuriem atestātā bija tikai 4 un 5 (piecu ballu sistēmā), varēja kārtot tikai pirmos divus eksāmenus un, saņemot kopā vismaz 9, tika uzņemti vispirms. Uz pāri palikušajām 7 vietām tad konkurss bija tuvu pie 8. Vairums jauno studentu bija lepni par iekļūšanu studiju programmā ar vienu no lielākajiem konkursiem RPI.
 

1. kurss

Pirmajā skolas dienā, 1. septembrī, Automobiļu katedras vadība un pasniedzēji apsveica mūs jau kā nākamos autoservisu direktorus ar pirmās barjeras pārvarēšanu ceļā uz spožo karjeru un paziņoja par pirmo svarīgo uzdevumu/norīkojumu, tāpēc mūsu studiju pirmais gads sākās ar vienu mēnesi  padomju saimniecībā „Lubāna”, kur  topošās specialitātes apgūšana iesākās ar kartupeļu maisu cilāšanu no lauka traktoru piekabēs un no noliktavas dzelzceļa vagonos. Labi, ka vismaz lasīt kartupeļus daudz nenācās!
Toties bija izdevība nepiespiestā atmosfērā, īpaši vakaros, pēc lauku darbiem, iepazīt tuvāk savus studiju biedrus, jo vairāk tāpēc, ka nakšņojām visi vienā lielā mehānisko darbnīcu telpā, kura bija ierīkota armijas kazarmu stilā, taču, par laimi, bez armijā raksturīgās stingrās disciplīnas.

Daudziem studentiem labi atmiņā palikusi pirmā lekcija, kuru grupas kurators Rolands Brusbārdis uzreiz iesāka ar visai detalizētu dzelzs – oglekļa stāvokļu diagrammas analīzi, parādot, ka joki nebūs. Vēlāk gan atšifrējām, ka Brusbārdim iesākumā patika nobiedēt pēc pilnas programmas. Nodarbības notika gan Ausekļa ielā, gan toreizējā Ļeņina ielā (tagad - Kaļķu), gan Ķīpsalā. Kad bijām pirmā kursa studenti, mums stāstīja, ka studijas mēs beigšot, jau visam RPI atrodoties Ķīpsalā. Pirmā kursa vērtīgākās zināšanas tika iegūtas materiālu tehnoloģijā un rasēšanā, kaut arī daudz stundas tika veltītas gan matemātikai, gan fizikai un pat PSKP vēstures studēšanai.

Pirmais gads noslēdzās ar viena mēneša praksi RAF mikroautobusu rūpnīcā Jelgavā. Lielākā daļa studentu tika nozīmēti uz galvenā konveijera, daži strādāja štancēšanas cehā, daži „davodkā” - vietā, kur laukā tika izstumti nepabeigtie automobiļi, kuru komplektācijai bija aptrūkušās detaļas, jo, kā jau tas bieži gadījās tā laika plānveida ekonomikā, kut kas tai sistēmā atkal un atkal bija izbuksējis. Rūpnīcā veidojās arī saprašana par padomju automobiļu ražošanas kvalitāti. Piemēram, jau pēc pusstundas garas ievadinstruktāžas jaunais strādnieks bija gatavs ražošanas procesam. Tuvojoties mēneša beigām, izbaudījām  ražošanas plāna svarīgumu. Konveijeru apstādināja arvien retāk, darba stundas kļuva arvien garākas. Īpašs ieguvums studentiem bija papildus samaksa un pēc darba naktīs kolektīva nogādāšana atpakaļ Rīgā. Darbs automobiļu ražošanā patiesi palīdzēja specialitātes apgūšanā.
Jaunieguvums personību patstāvības kaldināšanā un sagatavošanā lielajai dzīvei bija dzīve kopmītnēs, kas vismaz pusei studentu uz 5 gadiem kļuva par otrām mājām. Bieži viesi kopmītnēs bija arī Rīgas puiši, īpaši „lokālo svētku” reizēs. Pieredzes apmaiņai notika viesošanās arī pie novadniekiem citu specialitāšu kopmītnēs, kas viss kopumā veidoja neaizmirstamos „studiju laikus”.

2. kurss

Otrā kursa nelāgā iezīme bija militārās apmācības uzsākšana. Studentiem vajadzēja atvadīties no tajos laikos modē esošajiem garajiem matiem, kādam arī no bārdas, un nācās pastiprināti trenēties krievu valodā. Tomēr tehnisko zināšanu jomā militārā apmācība 3 gadu garumā pa vienai dienai nedēļā izrādījās pat visai noderīga.
Kā vērtīgāko civilajā apmācībā var minēt materiālu mācību, teorētisko mehāniku, materiālu pretestību un citas, nu jau praktiskākas zinātnes. Stiprināja arī atziņa, ka vairs neesam nekādi iesācēji.

Pēc otrā kursa bija vienīgā „brīvā vasara”, kuru lielākā daļa studentu izmantoja dalībai studentu celtnieku vienībā „Automs”. Gandrīz viss darbs celtnieku vienībā divu mēnešu garumā bija saistīts ar jumta betonēšanu jaunuzceltajai minerālmēslu noliktavai Priekulē. Studentiem pat uzticēja tehniku, JUMZ ekskavatoru, T-75 buldozeru un kravas pacēlāju, nerunājot jau par betona maisītāju. Jutāmies atzīti, jo īpaši gandarīja beigās sasniegtais galarezultāts.
Netika aizmirsta arī relaksācija futbola mačos, ūdens prieku baudīšana garo vasaras dienu vakaros, ballītes, gan vietējās, gan pilsētas, zvejnieku svētki Pāvilostā, rallija apmeklējums Liepājā, studentu festivāls Alsungā un vēl daudz kas cits. Vasara bija izdevusies!

3. kurss

Trešais kurss bija raksturīgs ar automobiļu priekšmetu studiju uzsākšanu. Studenti atceras docenta Valentīna Biķernieka prasības GAZ un ZIL automobiļu konstrukciju apmācībā, kā arī docenta Vitolda Šnepa izklaidējošā stila lekcijas par automobiļu motoriem un ar tehniku saistītajiem gadījumiem „iz dzīves”. Docenta Paula Barona (dainu Tēva mazmazdēls) vadībā tika apgūti mašīnu elementi un veikts pirmais darbietilpīgais rasēšanas darbs, projektējot reduktorus. Docente Ingrīda Straume ar aizrautību iepazīstināja studentus ar materiāliem un to termisko apstrādi.

Trešā kursa noslēgumā visi studenti ieguva autovadītāja B un C kategorijas apliecības. Lai pie tām tiktu, vasarā tika izieta pilna apjoma apmācība Latvijas PSR Autotransporta un šoseju ministrijas mācību kombinātā Bauskas ielā 86. Savdabību apmācībai piešķīra ceļu satiksmes noteikumu mācīšanās pie pasniedzēja Miļuna, kurš, šķiet, iepriekš bija apmācījis cietumnieku grupas, bet visumā iemācīja labi. Vēl vasarā bija arī prakse autotransporta ekspluatācijas uzņēmumā. Daudzi studenti to pavadīja 5. autokombinātā, Rīgā, Braslas ielā 22, daži Daugavpils autoremontu rūpnīcā.

Seši grupas studenti devās uz ārzemju praksi Ungārijā, kas Padomju Savienības dzelzs priekškara laikā bija patiesi liels notikums. Tajā laikā Rīgas ielās gandrīz visi autobusi bija ražoti Ikarus rūpnīcā, kurā studentiem pat izdevās apskatīt ražošanas procesu. Lai gan ungāri vēlējās iepazīstināt mūsējos arī ar atpūtu pie Balatona ezera, daudz vairāk laika un uzmanības tika veltīts tirdzniecības "muzejiem", kur varēja apskatīt rietumos no priekškara ražotās preces.

4. kurss

Ceturtais kurss uzsākās ar 2 mēnešu praksi Cēsu Autoremonta rūpnīcā. Studenti strādāja pie GAZ-51, GAZ-52 un GAZ-53 kapitālā remonta. Sevišķi atmiņā palikusi visas grupas dzīvošana ēkā Rīgas ielā. Notika arī regulāri izbraukumi uz Priekuļiem, kur ne tikai bija pieejams tenisa laukums, bet praksē atradās Liepājas Pedagoģiskā institūta meitenes, kas kopumā „skarbo” studentu dzīvi darīja krāšņāku.

Ceturtajā kursā, beidzot, automobiļu priekšmeti griezās pilnā sparā - gan klausījāmies docentu Rolandu Brusbārdi par automobiļu remontu, gan Ēriku Vondu par automobiļu ekspluatāciju, bet visdarbietilpīgākais tomēr šķita divās projekcijās rasētais automobiļu motors, kurš atsevišķiem grupas biedriem papīra ruļļos bija saglabājies vēl ilgus gadus pēc studiju beigšanas.

Pēc ceturtā kursa mēnesis tika pavadīts militārā nometnē Lietuvā, Žeimena dislocētajā tanku pulkā, kas bija noslēgums tanku tehniskā speciālista 3 gadu apmācības programmai. Visiem studentiem tika dota iespēja izbraukt kādu līkumu ar tanku T-55. Vismaz neviens no mūsu grupas tanka stobru grāvja pretējā nogāzē neiedzina. Pašaudīt arī dabūjām, gan no AKM automāta, gan Makarova pistoles, un pat no tanka ložmetēja. Arī militāro objektu sardzē stāvējām, kur dažiem no paralēlo specialitāšu „kursantiem” pat noveicās noķert un „noguldīt zemē” likumu pārkāpējus, kuri, kā pēc tam izrādījās, bija tās pašas kara daļas piederīgie. Palikuši atmiņā arī dzīve teltīs un gulēšana uz koka lāvām, darbs virtuvē un ēdiena gatavošana milzīgajā katlā, mazgāšanās un peldēšanās vietējā upē, vecāku apciemojums, vēstuļu rakstīšana un sūtījumi no mājām.  Iegūtā Padomju armijas leitnanta pakāpe gan īpaši sajūsmu studentiem neradīja, jo tas draudēja ar papildus pusotra gada iesaukumu armijā pēc studiju pabeigšanas.

5. kurss

No pēdējā studiju gada visvairāk laika, protams, aizņēma  diplomdarba izstrāde. Ja pirmajā kursā būtu zinājuši, ka būs jārasē tik daudz rasējumi, būtu vismaz nobijušies, ja ne atteikušies no studijām.

Īpaši gan var atzīmēt, ka no 1979. gadā studijas uzsākušajiem studijas vēlāk pabeidza un inženiera kvalifikāciju ieguva visi 25 studenti, kas kopumā raksturo gan viņu nopietno attieksmi pret 5 gadu garumā darāmo darbu, gan draudzīgo un labo gaisotni kopumā, kas studiju gaitā valdīja studentu grupā.